Rekolekcijas.lv

Tiem, kuri vēlas atgūt prieku, spēku un mīlestību kalpošanai

"Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem."

[Ps 119:105]

Rekolekciju laiki »

Tas, ko ikdienā vēlamies, runājam vai darām, nereti tik ļoti atšķiras no tā, ko zinām par Dievu, par ticību, par Kristu un Viņa mācību, it kā galva atrastos ļoti tālu no sirds. Nokāpt no prāta sirdī – šie daži desmiti centimetru var būt garākais ceļojums kristieša mūžā.

Kā kristiešos mūsos ir fundamentālā vēlme pēc Dieva. Kaut kur dziļumos mēs patiešām alkstam pēc Dieva. Taču ikdienas vēlmes bieži ir vērstas uz ko citu. Mēs zinām, ka ceļš ir Kristus, taču nogriežamies tik daudzās šķērsielās, ka dienas beigās nekur tālāk ceļā neesam tikuši. Dzenieties vispirms pēc Dieva valstības... Tas nenozīmē iztikt bez ikdienas vēlmēm, bet pieskaņot tās ka kompasa adatu lielajam meridiānam uz Dievu. Viena no auglīgākajām gadsimtos pārbaudītajām svētdzīves metodēm ir rekolekcijas.

Rekolekcijas

Rekolekcijas ir laiks, kad kristietis nošķiras no ikdienas dzīves pienākumiem, lai visu uzmanību veltītu lūgšanām un apcerei. Tās var piedzīvot rekolekciju namos vai arī iziet ikdienā paralēli darbam un mācībām. Tās var ilgt no nedēļas nogales līdz pilniem Garīgajiem vingrinājumiem 35 dienas nošķirtībā un klusumā. Lielos vilcienos rekolekcijas var iedalīt sprediķotajās un individuāli vadītajās.

Sprediķotajās rekolekcijas vadītājs ar dalībniekiem strādā kā ar grupu. Viņš sniedz dažādus priekšlasījumus, ko dalībnieki pēc tam apcer, pārrunā un par to lūdz. Šo rekolekciju sekmes ir ļoti atkarīgas no vadītāja harizmas. Pieredze rāda, ka ieguvums no tām mēdz būt gaistošāks. Individuāli vadītajās rekolekcijas vadītāja loma ir daudz nemanāmāka. Svarīgākais notiek Radītāja sarunā ar savu radību. Vadītājs nesprediķo, nemāca, bet klausās, ko cilvēks stāsta par lūgšanā piedzīvoto, palīdz to saprast, padziļināt un nostiprināt. Šis rekolekciju veids ir auglīgāks, dalībnieka ieguvums būs noturīgāks un personīgāks, jo ir radies viņa paša sarunās ar Dievu. Dievs cilvēkam spēj atklāt vairāk nekā visspožākais priekšlasījums.

Viens no pazīstamākajiem rekolekciju veidiem ir t.s. ignāciskās rekolekcijas, ko pamazām iepazīstam arī mūsu baznīcā. Nosaukums cēlies no Lojolas Ignācija, kurš 16. gadsimtā izveidoja slavenos Garīgos vingrinājumus. To pamatā ir četras nedēļas ilga meditāciju sērija par Bībeles tekstiem, galvenokārt par Kunga Jēzus dzīves notikumiem. Pat Ignācijs vingrinājumus raksturo kā „dažādu veidu sirdsapziņas izmeklēšanu, meditēšanu, kontemplāciju un lūgšanu gan prātā, gan balsī un citas garīgas aktivitātes, lai atraisītos no savām sajauktajām tieksmēm un ar brīvu prātu meklētu Dieva gribu savā dzīvē”.

Meditācija

Rekolekciju sevišķi individuāli vadīto, centrā parasti ir meditācija. Arī ar šo vārdu mēdz apzīmēt visdažādākās lietas. Ignāciskajās rekolekcijas ar meditāciju saprot Svēto Rakstu īpaša veida lasīšanu un apceri. Arī Mārtiņš Luters ar meditāciju saprata noteikta veida Bībeles apceri, ko pazīst kā dievišķo lasīšanu jeb lectio divina. Viņš pamāca: „Tev jāmeditē ne tikai iekšēji savā sirdī, bet arī ārēji, atkārtojot vārdus skaļi un saberzējot rakstīto vārdu kā saldi smaržīgu zāli, rūpīgi un uzmanīgi, un apcerīgi tos lasot un pārlasot, lai aptvertu, ko tie nozīmē.”

Piektās Mozus grāmatas komentārā Luters šo meditāciju salīdzina ar govi, kas atgremo barību: „Atgremot nozīmē uzņemt Vārdu ar prieku un meditēt ar vislielāko čaklību, lai neļautu tam kā sakāmvārdā pa vienu ausi ienākt un pa otru iziet, bet lai turētu to cieši sirdī, norītu un uzsūktu savās iekšās.”

Līdzīgu pamācību izsaka 12. gadsimta kartūzietis Šartras priors Gvigo II: „Lasīšana ieliek ēdienu (riekstu) mutē, meditācija to pārkož un sakošļā, lūgšana izvelk tā garšu un kontemplācija ir pats saldums, kas iepriecina un atsvaidzina.”

Tehniski lectio nozīmē ļoti lēnu Bībeles teksta lasīšanu, pastāvīgi ieklausoties savā sirdī un vērojot, kā tā atsauksies lasītajam vārdam. Ja kāds vārds vai teikums „iznirst” no teksta, izceļas starp pārējiem un atbalsojas dvēselē kā pārsteigums, bijība, bēdas, nožēla, prieks utt., mēs apstājamies un „izgaršojam” šo vārdu, runājam par to ar Dievu un ļaujam Dievam runāt uz mums. Un vienkārši baudām Dieva klātbūtni, kamēr vien tas mums tiek dots. Tad lasām tālāk līdz nākamajam īpašajam vārdam. Lectio nav vienkārši lasīšana, bet inspirēta teksta inspirēta uztvere. Gars, kas iedvesmoja Rakstu sarakstīšanu, pēc Jēzus apsolījuma mājo mūsos un inspirē arī mūsu lasīšanu: in-spirē, ie-dvesmo, iepūš dvašu, iedveš „nāsīs” dievišķā Runātāja dzīvo realitāti, lai rakstītais sāktu dzīvot. Kopumā lectio mērķis ir lasīto vārdu nevis analizēt, bet person-alizēt un to real-izēt, proti, ka Dievs personīgi runā uz mani un reāli, šeit, šajā pašā brīdī. Es ļauju Viņa vārdam iedarboties uz manām jūtām un gribu. Ar lectio divina parasti meditē Vecās Derības tekstus un apustuļu vēstules.

Otrs meditācijas veids ir iztēles kontemplācija. To parasti lieto Jēzus dzīves notikumu apcerei. 14. gadsimta kartūziešu mūks Saksijas Ludolfs raksta: „Ja vēlies gūt augļus no Kristus dzīves noslēpumiem, dzirdi un redzi stāstītās lietas tā, it kā tu tās dzirdētu ar savām ausīm un redzētu ar savām acīm, jo šīs lietas ir pašas saldākās tam, kurš tās apdomā ar kārošanu, un vēl vairāk tam, kurš tās izgaršo. Un kaut arī daudz kas no tā ir stāstīts kā pagātnes notikumi, tev tas viss jāmeditē kā šai mirklī notiekošs; jo tādā ceļā tu noteikti sagaršosi lielāku saldumu. Lasi par to, kas ir darīts tā, it kā tas notiktu tagad. Ved pagātnes notikumus savu acu priekšā tā, it kā tie būtu šobrīd klāt. Tad tu jutīsi, cik pilni tie ir gudrības un iepriecinājuma.”

Mēs lietojam svētītas iztēles dāvanu, lai tiktāl iedzīvotos evaņģēlija notikumā, ka kļūstam par vienu no tā dalībniekiem. Mēs skatāmies, klausāmies, pieskaramies, saožam, sagaršojam. Mērķis ir meditējamā notikumā satikt Jēzu, vērot Viņu, runāt ar Viņu. Tas ļauj Viņu sirdī tuvāk iepazīt tā, kā citādi nebūtu iespējams.

Sarunas ar vadītāju

Individuāli vadītajās rekolekcijas pats galvenais ir tas, ka Dievs ierodas uz lūgšanu. Ja Dievs neierodas, tad vadītājs nespēj līdzēt. Taču pieredze rāda, ka Dievs arī šajā lietā ir uzticams un lūdzējs saņem Dieva klātbūtni kā mierinājumu. Dažreiz tas ir ļoti intensīvs, bet biežāk kā viegli pieskārieni dvēselei. Vadītāja uzdevums ir palīdzēt tos pamanīt, pazīt, dziļāk piedzīvot un nostiprināt. Viņš tikai palīdz vērot. Galvenais norisinās, rekolekciju dalībniekam kontemplējot Dievu. Kāds Viņš atklājās lūgšanā? Ko dara Jēzus? Kā Viņš to dara? Kā tas liek man justies? Kristus vērošana palīdz uzdīgt mīlestības asniem uz Viņu. Tas arī ir galvenais rekolekciju nolūks – dziļāk sirdī iepazīt Jēzu, Viņu pilnīgāk iemīlēt un Viņam tuvāk sekot.

Garīgie vingrinājumi ir sevišķi piemēroti dzīves krustcelēs, kad jāpieņem lēmums par savas dzīves aicinājumu vai arī citos izšķirīgos brīžos. Pavadot klusumā četras nedēļas, lasot, lūdzot un meditējot 5-7 stundas dienā, nav iespējams Dieva priekšā izlikties vai izlocīties. Dvēselē tiek uzlauzti visi noblietētie slāņi un betona sarkofāgi. Ieraudzītais satriec. Taču Dievs neatstāj izmisumā, bet pārbagātīgi piešķir mierinājumu un savas klātbūtnes saldumu. Pilni vingrinājumi ir „smagā artilērija”. Tos iziet nedaudzi un reizi vai divas mūžā. Mūsdienās ignāciskās rekolekcijas parasti nozīmē astoņas dienas klusumā, lasot un lūdzot iepriekš aprakstītajā veidā.

Rekolekcijas kā misijas instruments

Ja apstākļi neļauj vai nav vēlēšanās aiziet vienatnē un klusumā, rekolekcijas var iziet līdztekus saviem dienišķajiem darbiem. Vadītās lūgšanas nedēļa ir rekolekcijas, ko veic, nepārtraucot darbu vai mācības. Dalībnieks apņemas katru dienu pusstundu meditēt un pārrunāt piedzīvoto ar vadītāju. To var piedāvāt arī cilvēkiem, kas nav draudzes locekļi. Tā rekolekcijas var būt viens no draudzes misijas virzieniem.

Arhibīskaps Jānis Vanags

Raksts sagatavots izmantojot LELB publicētos materiālus.


Rekolekciju laiki »